31.3.08

Nosaukuma necienīgais

Sāpes smagi smeldza
Manu lāstu
Kritizētāji smaida
Ar asu ironiju
Un kaudzi pārmetumu
Pāri manai galvai
Galvas atstaroti
Tie iespiežas sirds šūnās
Un lēni sapūst
Līdz ar mani
Un manu murgu
Kur terorists lodi
Izšauj caur manu kailo miesu

Nakts nāve

Ārpus realitātes pieskāriens
Tik maigs un netverams
Nakts atspulgs logā
Nāc un ņem mani līdz
Uz nebūtību, uz haosu
Tumsa aptver manu ķermeni
Aizveru acis un atdodos
Diennakts tumšākajam brīdim
Viņa elpa kā inde
Viņa glāsti kā virves
Es atdevos, viņš atdeva
Es aizmigu, viņš pamodināja
Es neelpoju, viņš elpināja
Es nedzīvoju, viņš atdzīvināja
Nāve nepieņēma mani

27.3.08

...

Klusi čuksti tik tāli
Ilgas un alkas tik tuvas
Maigi glāsti netverami
Kaisle un vēlmes uzmācīgas
Sirdspuksti strauji neapstādināmi
Vientuļas sāpes neierobežotas

Salauzta dvēsele

Vēja izplandītiem matiem
Asaru iztecējušu skropstu tušu
Es gāju tev pretī
Viltotu smaidu uz lūpām
Pārliecinoši tukšiem vārdiem
Es runāju ar tevi

Bet tavs vienaldzīgais skats
Neredzēja manu salauzto dvēseli

26.3.08

Lauskas

Manas prieka krelles sasistas drumslās
Asās lauskas sāpīgi griež manas pēdas
Asinīm notraipīts jaunais paklājs
Līmēju lauskas kopā ar superlīmi
Un no pirkstiem pil asiņu lāses
Vien smeldzošas rētas palikušas no prieka

Nekas

Tavs iznāciens
Tu uzkāpi uz skatuves cēli
Stāvēji un deklamēji savu odu
Ko pats nesaproti
Gudri stāstīji par piedzīvojumiem
Kurus pats nemaz neesi piedzīvojis
Raudāji par sāpēm
Kādas nekad neesi izcietis
Izrādes beigas
Un tu paliec par to pašu
Neko
Kas biji pirms tam...

25.3.08

Maska

Smaids
Pa visu seju
Šķiet tik neīsts
Kā pieclatnieks
Uz kura Barons sēž
Kā zaļas debesis
Un zila zāle
Neīsts
Maska

Subjektīvs objektīvisms vai objektīvs subjektīvisms

Izduriet man acis, lai es neredzētu
Nocērtiet ausis, lai es nedziedētu
Nogrieziet mēli, lai es nejautātu
Izraujiet sirdi, lai es nejustu
Tikai tad es varēšu domāt objektīvi

Bet tu nocirti man galvu, un es vairs vispār nespēju domāt....

24.3.08

...

Asaras
Skumjas
Sāpes
Ilūzijas sabrūk kā padomju laika ēkas
Visu noniecinātas, bet nenojauktas
Nevajadzīgas, bet atstātas
Nevienam nevajag, bet dzīvo tajās
Ilūzijas aiz asarām
Asaras caur ilūzijām
Caur ilūziju drupām dzimst
Tukšums.

23.3.08

Viņa un viņš

Viņa bija balerīna, viņš panks.
Viņu apbrīnoja, viņu nīda.
Viņai aplaudēja, viņam iespļāva sejā.
Viņa bija trausla, viņš neievainojams.
Viņa bija skaistums, viņš etalons.
Viņa smaidīja, viņš vienaldzīgi skatījās.
Viņa bija acis, viņš asaras.
Viņa bija slavena, viņš slava.
Viņa noziedēja, viņš neuzziedēja.

22.3.08

Kāpēc?

Kāpēc vienmēr sāp par neko?
Kāpēc vienmēr jūtos ne tā?
Kāpēc man riebjas sabiedrība?
Kāpēc man tik ļoti patīk būt vienai?
Kāpēc?
Kāpēc?
Izskan šie jautājumi klusumā...
Man ir vienalga...
Man asaras acīs un sirdī...
Es nezinu...
Es nesaprotu...
Man ir vienalga...
Klusums...
Tukšums...

19.3.08

Vientulība...

Kāds viegli klauvē pie durvīm...
... Vientulība...
Tā nāk viena, neaicina līdz tavus draugus
Nesauc "Hei, draugs iedzersim tēju!"
Vientulība iegrebjas tavā sirdī
Kā neciešams žņaugs, kā briesmīgs lāsts, kā smaga nasta
Tā noliedz tavu esamību starp cilvēkiem
Tā nolemj tavu likteni mūžam būt vienam...